Satura raditajs

Страница: 14/20

Tas, ko eiro patiešām dos Eiropai ir finansu deregulācijas (gan nacionālās, gan starpnacionālās) nostiprināšana, kas izveido plašu un dziļu kapitāla tirgu. Eiropa no vecās sadrumstalotās finansu struktūras, kuras pamatā ir bankas, pāriet uz amerikāņu tipa kapitāla tirgu, kur līdzekļi atrodas privātpersonu rokās un kompānijas izlaiž vērtspapīrus un akcijas, kur izdevumi starpniekiem ir nenozīmīgi, un tiek īstenota stingra kontrole pār kompāniju pārvaldi. No tā Eiropas kompānijas tikai iegūs, un tā būs vislielākā pieprasījuma ietekme, kādu mums nācies pieredzēt.

Finansu deregulācija dod iespēju izmantot finansu tehnoloģiju. Turklāt finansu deregulācija un iekšējie tirgus pasākumi paver daudz lielākas iespējas operācijām ārzemēs. Eiro vainago šīs tendences, dodot tām plašu vērienu, samazinot kapitāla cenas, kas rada labvēlīgus apstākļus daudz plašākai dalībnieku kategorijai.

Eiro noderējis Itālijas, Spānijas un pat Francijas makroekonomiskai “atbruņošanai”. Vienotā valūta padara šīs valstis drošas investoriem, tas atspoguļojas daudz zemākās procentu likmēs un augstākā pieauguma tempā; dividendes par risku samazinās, jo šīm valstīm vairs nav centrālo banku vai nacionālo valūtu apmaiņas kursu dažādām spēlītēm.

Makroekonomika kā vietējā iniciatīva vairs nav darba kārtībā, un tā ir ļoti laba ziņa pasaulei, kurā investori tik tikko paspēj aizbēgt ikreiz, kad Banca d’Italia sāk īstenot “neatkarīgu naudas politiku”. Šajā ziņā eiro ir ļoti moderns jaunievedums, kas ir labi pielāgots dziļi integrētam starptautiskā kapitāla tirgum.

Ko atliek darīt perifērijas valstīm? Vairāk integrēta Eiropa un augstāki pieauguma tempi, protams, ir laba lieta, taču tas nav nekas ārkārtējs. Protams, galvenā mācība perifērijai ir šāda: visās valstīs, izņemot vislielākās, nacionālā naudas politika – tā ir pagātne. Centrālajām bankām ar to amatieru politiku, kuras domā, ka vēl var realizēt ilūziju par “savu naudu”, vairs nav vietas.

Nacionālā valūta ir dārgs prieks, un tieši tādēļ Itālija un Francija atteicās no savām valūtām. Nacionālā valūta ierobežo, un par neatkarības ilūziju gadu no gada jāmaksā. Meksika un Polija nevar noteikt zemākas diskonta likmes nekā ASV un Vācija, un par nonākšana līdz tik zemiem rādītājiem tām būtu liela veiksme. Naudas suverenitāte mūsdienās nozīmē tikai vienu – tās ir tiesības piederēt sliktai naudai.

Kā gan lai šīs periferiālās valstis atbrīvojas no vēsturiskā lāsta – Centrālās bankas un nacionālās valūtas, kuru šīs valstis sev radījušas? Tikai sekojot Argentīnas vai Itālijas piemēram: atsakoties no nacionālās naudas politikas un izveidojot stingrus sakarus par pasaules līmeņa valūtu.

Austrumeiropas , kas tik izmisīgi vēlas iekļauties ES un attīstītās pasaules daļā, politikai tagad ir jābūt nepārprotamai – darīt to pašu, ko citi. Bet tas nozīmē valūtas komiteju izveidi un nacionālo valūtu piestiprināšanu eiro. Savukārt Latīņamerikai jāpārtrauc dot bezgalīgus solījumus neīstenot jaunu devalvāciju un beidzot jātiek ārā no haosa un jāpiesaistās dolāram.

Реферат опубликован: 26/06/2008