Satura raditajs

Satura rādītājs.

Ievads . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 1. lpp

Ekonomiskās un monetārās sadarbības vēsture . . . . . 2.lpp

Bretton-vudas sistēmas sabrukums . . . . . . . . . . . . . . 4. lpp

Monetārā sistēma un ECU . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .7. lpp

Ekonomiskā un monetārā savienība - priekšrocības un trūkumi . . . 8. lpp

Par un pret

Eiro ieviešana veicinās tūrisma attīstību . . . . . . . . . . 10. lpp

Stabila nauda . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 11. lpp

Samazināsies valūtu risks . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 13. lpp

Izveidosies lielāks tirgus, kurā norēķini notiek vienā valūtā, līdz ar to vienkāršosies norēķini Eiropas valstu starpā . . . . . . . .13. lpp

Izveidosies stabila otra alternatīva rezerves valūta pret dolāru . . . 14. lpp

Mobilizēs Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis straujāk un dziļāk veikt politiskās un ekonomiskās reformas . . . . . . . . . . 15. lpp

Samazināsies procentu likmes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 16. lpp

Ieviešot eiro zūd nozīmīgs ierocis – valūtas maiņa cīņai pret naudas atmazgāšanu . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .16. lpp

Eiropa paliks kosmopolītiska – “Valūta – tā ir valoda. Cilvēks nevar tik viegli nomainīt valodu.” . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 17. lpp

Neizdošanās gadījumā cieš visas pasaules ekonomika . .18. lpp

Pazūd iespēja kontrolēt iekšējo monetāro politiku . . . . . 19. lpp

Kā eiro ir gājis sākot no ieviešanas brīža? . . . .20.lpp

Latvija un eiro . . . . . . . . . . . . . . 23. lpp

Aptauja . . . . . . . . . . . . 26. lpp

Nobeigums un secinājumi . . . . . . . . . . . 30. lpp

Izmantotās literatūras saraksts . . . . . . . . 31. lpp

Pielikums

Eiro monētas un banknotes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 32. lpp

Ievads

Kā jau visiem zināms, kopš 1999. gada 1. janvāra pasaulē nākusi jauna valūta. Tā ir Eiropas Savienības kopējā valūta – eiro. Pagaidām gan tā figurē tikai neskaidras naudas norēķinos, taču ar 2002. gada 1. janvāri to ir plānots ieviest apgrozībā arī skaidras naudas norēķinos visā Eiropā. Šis nav pirmais mēģinājums apvienot Eiropas valūtas, bet, pagaidām vērienīgākais un arī veiksmīgākais. Eiro aizstās 11 Eiropas monetārās savienības (EMS) dalībvalstu nacionālās valūtas un nacionālā monetārā politika tiek uzticēta Eiropas Centrālajai Bankai (ECB).

Man šie visi procesi likās ļoti interesanti, tādēļ nolēmu tos papētīt tuvāk un apskatīt tieši saistībā ar Latviju – kā Latviju ietekmēs eiro ieviešana, kādi būs izdevīgie momenti, kas nāk tai līdzi, kādi šķēršļi, un kādi negatīvie momenti. Tā kā šādu momentu ir ļoti daudz, darbā apskatu tikai, pēc manām domām, svarīgākos. Tiek apskatītas arī Latvijas iespējas pāriet uz šo jauno valūtu tās ceļā uz Eiropas Savienību, kas tiek arī minēts Latvijas Bankas stratēģijā kā viens no galvenajiem punktiem iekļaujoties ES.

Gribēju noskaidrot arī sabiedrības viedokli šajā jautājumā, tādēļ veicu aptauju, kurā noskaidroju cilvēku informētības līmeni par eiro, to attieksmi pret to un pret Eiropas Savienību vispār.

Ekonomiskās un monetārās

sadarbības vēsture.

Pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropas demokrātiskās valstis, sāka meklēt jaunu virzību, kas nodrošinātu gan politiski, gan ekonomiski stabilu attīstību un “aizsargātu” tās no militārās Krievijas un ekonomiski spēcīgās Amerikas. Jau 1948. gadā tika noslēgts beniluksa Muitas Ūnija starp Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu, kas vēlāk kļuva par modeli dažādu valstu ekonomiskai sadarbībai. Taču Jaunās Eiropas (runa ir par valstu integrāciju tādā nozīmē kā mēs to saprotam un uztveram šobrīd) pirmsākumi datējami ar 1950-51. gadu, kad tika noslēgts līgums par Eiropas Ogļu un tērauda apvienības izveidi - tas bija pirmais plaša mēroga ekonomiskais līgums, kas saistīja praktiski visas lielākās Eiropas valstīs. 1957. gadā sešas Eiropas valstis paraksta t.s. Romas līgumu, izveidojot Eiropas ekonomisko asociāciju EEA un Eiropas Atomenerģijas apvienību. Šo Eiropas līgumu mērķis ir veicināt saimniecisko augšupeju un augstāku dzīves līmeni un novērst iespējamos militāros draudus. Līdz ar to var uzskatīt, ka uz 1958. gadu noslēdzās pirmais “neapzinātās” integrācijas posms - bija skaidri izkristalizējusies Eiropas valstu griba un nepieciešamība veidot “kopējas mājas”.